Politoloģe: nostalģija pēc padomju laikiem Lietuvā var būt ilgas pēc industriālās pagātnes
Vilņas Universitātes profesore Ainė Ramonaitė uzskata, ka daļas Lietuvas iedzīvotāju mazāk kritiskā attieksme pret padomju laiku var izrietēt no ilgām pēc industriālās modernitātes, nevis no simpātijām pret padomju sistēmu. Līdzīgas tendences novērojamas arī deindustrializētos Rietumu reģionos.
Lietuvā ilgstoši valdīja uzskats, ka daļa vēlētāju nostalģiski raugās uz padomju laiku. Tēvzemes savienības–Lietuvas kristīgo demokrātu atbalstītāji padomju okupāciju vērtē viennozīmīgi negatīvi, savukārt kreiso atbalstītāji bijuši mazāk kritiski, tāpēc viņus dažkārt uzskatīja par prokrieviskiem vai vismaz nepietiekami kritiskiem pret Maskavu. Vilņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta profesore Ainė Ramonaitė intervijā portālam LRT.lt norāda, ka šī attieksme var būt saistīta ar ilgām pēc industriālās pagātnes, nevis ar atbalstu padomju iekārtai.
Līdzības ar Rietumiem
Ramonaitė norāda, ka līdzīgas sociālas aizvainojuma un nostalģijas izpausmes novērojamas deindustrializētos reģionos ASV un Rietumeiropā. Politiski tās izpaužas kā balsojums par radikālākām partijām, kas kanalizē neapmierināto dusmas, taču nepiedāvā risinājumus. Deindustrializāciju piemin, skaidrojot, kāpēc daļa iedzīvotāju balsojusi par Donaldu Trampu, par Brexit vai par partiju AfD. Pēc pētnieces domām, tas var attiekties arī uz Lietuvu un daļēji izskaidrot, kāpēc dažus vēlētājus piesaista partijas, kas nostājas pret galveno politisko straumi.
Intervijas Panevėžā
Pētniece balstās galvenokārt uz 2021. gadā veiktajām biogrāfiskajām intervijām ar vecāka par 50 gadiem cilvēkiem ziemeļu pilsētā Panevėžā un tās apkārtnē. Padomju laikā pilsētā darbojās lielas rūpnīcas, tostarp Ekranas, Aurida un Lietkabelis, taču pēc 1990. gada rūpniecība strauji sarima. Līdzīgi stāsti ir arī citās pilsētās, miestos un laukos. Intervijās cilvēki, ko neviens nav vaicājis, stāsta par 90. gadu ekonomiskajiem satricinājumiem, bet nerunā par politisko režīmu, tikai par sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem.
Pēc Ramonaitės teiktā, stāsti par 1988.–1991. gadu ir vienādi: cilvēki runā par „pacēlumu” un 1991. gada 13. janvāra notikumiem. Atšķirības sākas apmēram pēc 1992. gada. Vieni uzskata, ka attīstība virzās pareizajā virzienā, citi to salīdzina ar pēckara pieredzi, kad kolhozu veidošana un sabrukums šķita līdzīgi.
Zaudēta cieņa
Pieredzes iedalās divās lielās grupās. Pirmajai padomju laiks bija modernitātes laikmets, ko izjauca pēcsociālistiskā pārveide; viņi ar siltumu atceras smago darbu rūpnīcās un kopīgo mērķi. Otrā grupa pārmaiņu laiku uzskata par īstu modernizāciju, bet padomju periodu raksturo ar nekārtību, dzeršanu un vāju darba ētiku. Pētniece uzskata, ka abās Dzelzs priekškara pusēs cilvēkiem nav ļauts pienācīgi sērot par pārmaiņām: Rietumos viņus dēvē par atpalikušiem, Lietuvā — par prokrieviskiem vai „vatņikiem”.
