Šrilankā ziloņu sabiedrība sairst, kad zaudējumi pārsniedz jaunpienācēju skaitu
Kalifornijas Universitātes Sandjego pētnieki 12 gadus novērojuši savvaļas Āzijas ziloņus Šrilankas Udavalaves nacionālajā parkā. Viņi secina, ka pēc 2012. gada, kad aizgājēju bija vairāk nekā jaunpienācēju, ziloņu mātīšu kopienas kļuva mazākas un savstarpēji izolētākas.
Pētnieku grupa no Kalifornijas Universitātes Sandjego (ASV) atklājusi, ka Āzijas ziloņu sociālā sistēma var sabrukt, ja populācijas zaudējumi ilgstoši pārsniedz jaunpienācēju skaitu. Rezultāti iegūti, 12 gadus novērojot savvaļas ziloņus Udavalaves nacionālajā parkā Šrilankas dienvidos, un publicēti žurnālā Science. Darba vadošā autore ir uzvedības ekoloģe Anastasija Madsena, vecākā autore — ekoloģe Šermina de Silva.
Kā veikti novērojumi
Udavalaves parks izveidots 1970. gados ap ūdenskrātuvi. Kad no tā teritorijas izvietoja zemniekus, viņu apstrādātās zemes pārvērtās zālājos, kas ziloņiem piedāvāja daudz barības. Vēlāk zālājus aizņēma invazīvi augi, piemēram, lantāna, un barības kļuva mazāk. Pētnieki aptuveni trīs dienas nedēļā braukāja pa parka ceļiem un atpazina ziloņus pēc ausu caurumiem un plīsumiem. No 2007. līdz 2018. gadam tika identificētas 443 pieaugušas un gandrīz pieaugušas mātītes.
Katram gadam Madsena izveidoja sociālo tīklu, vērtējot saites pēc tā, cik bieži divi dzīvnieki redzēti kopā. Ar algoritmu, ko lieto arī cilvēku sociālo tīklu analīzē, tika izdalītas kopienas.
Lūzuma punkts
Vairākus gadus kopienas bija stabilas. Ap 2012. gadu miruši vai aizgājuši ziloņi sāka pārsniegt jaunpienācējus. Līdz 2018. gadam vairs nebija aptuveni 69 procentu no pētījuma sākumā novērotajām mātītēm. Kopienas kļuva mazākas, skaitliski vairāk un savstarpēji izolētākas. Arī 59 ziloņiem, kas redzēti visos pētījuma gados, attiecības mainījās, un tas liecina, ka sairums nav tikai mazāka skaita sekas. Pirmās pazuda vājākās saites.
Pirms sairuma dažu tīkla rādītāju vērtības gadu no gada svārstījās; pētnieki to uzskata par iespējamu agrīnu brīdinājuma signālu. Pētījuma dati beidzas 2018. gadā, taču de Silva norāda, ka situācija nav uzlabojusies: teļi bieži neizdzīvo, bet daudzas mātītes mirst 30–40 gadu vecumā. Viņasprāt, apdraudējumu rada cilvēku un ziloņu konflikts un vides pārvaldība jāveido visa ainavas mērogā. Komanda tagad strādā ar zemniekiem ārpus parka, pārbaudot kultūras, ko zilonji bojā retāk.
