Vēsturnieks: Lielbritānija pieņem valsts īpašumtiesības enerģētikā, ja tās pieder ārvalstīm
Jauna grāmata par Lielbritānijas enerģētikas vēsturi apgalvo, ka valsts pārziņā esošas sistēmas kādreiz bijušas efektīvākas nekā tagadējais privāts-valstisks hibrīds, un ierosina jaunu, kopīpašumā balstītu modeli.
Vēsturnieks Arturs Daunings (Arthur Downing), kurš ikdienā strādā par stratēģijas direktoru enerģijas piegādātājā Octopus Energy, jaunā grāmatā "Power and the People: A History of British Energy" pēta, kāpēc Lielbritānijas mājsaimniecības joprojām lielā mērā paļaujas uz gāzes katliem un kā valsts nonākusi pie sarežģītas, sadrumstalotas un no importēta kurināmā atkarīgas enerģētikas sistēmas.
Daunings norāda, ka mājas ar gāzes ierīcēm tika aprīkotas 20. gadsimta valsts uzņēmuma vadītā projekta ietvaros bez tiešām izmaksām iedzīvotājiem, un nacionalizētā gāzes nozare no 1940. līdz 1980. gadiem bijusi viena no dinamiskākajām un efektīvākajām nozarēm valstī. Kopš 1980. gadu sākuma sistēma tikusi privatizēta, taču pēc autora domām rezultāts ir "disfunkcionāls hibrīds" — nozare formāli privāta, bet atkarīga no valsts subsīdijām, apvienojot abu modeļu trūkumus.
Vēstures fāzes
Grāmata apraksta četras fāzes pēdējo 200 gadu laikā: no 1880. gadiem līdz 1920. gadiem dominēja pašvaldību īpašumtiesības, 1920.–1945. gadā valsts kļuva par nozīmīgu infrastruktūras īpašnieci, 1945.–1979. gadā notika gandrīz pilnīga nacionalizācija, bet 1979.–2010. gadā — gandrīz pilnīga privatizācija. Autors atgādina, ka jau 1926. gadā konservatīvais premjers Stenlijs Boldvins izveidoja valsts korporāciju, kas laikā un budžetā uzbūvēja pirmo nacionālo elektrotīklu.
Kā piemēru pretrunīgai attieksmei pret ārvalstu valsts kapitālu Daunings min februārī notikušo darījumu, kurā Francijas valdībai piederošais uzņēmums Engie iegādājās Lielbritānijas elektrotīklu operatoru UK Power Networks — darījums, kas nekādi negatīvi neietekmēja ne Francijas obligāciju tirgu, ne valdību.
Ierosinātais risinājums
Daunings neaicina atgriezties pie 1940. gadu modeļa, bet iesaka "savstarpēji izdevīgu" jeb kopīpašuma sistēmu, kurā tīklus pārvalda valsts korporācijas, pašvaldības un kopienas tur daļas vietējā infrastruktūrā, bet mājsaimniecības saņem taisnīgu atlīdzību par saules paneļu, akumulatoru un elektroauto sniegto elastību. Tirgus saglabātos mazumtirdzniecībā un uzlādes pakalpojumos, savukārt dabiskie monopoli — tīkli — būtu publiskā īpašumā. Autors uzsver, ka publiskais īpašums un tirgus nav pretstati, minot Ziemeļvalstu un Ķīnas piemērus.
