Zinātnieki atklāj apslēptu zarnu šūnu defektu, kas var izskaidrot IBD atgriešanos
Austrālijas pētnieki atklājuši, ka pat labi kontrolētas iekaisīgas zarnu slimības gadījumā zarnu šūnās var saglabāties slēpts bojājums, kas palielina paasinājumu risku. Atklājums varētu palīdzēt precīzāk prognozēt slimības recidīvus.
WEHI institūta pētnieki sadarbībā ar Karalisko Melburnas slimnīcu atklājuši molekulāru defektu zarnu šūnās, kas var padarīt tās neaizsargātas pret bojājumiem jau ilgi pirms simptomu parādīšanās. Pētījums, kas publicēts žurnālā "Science", liecina, ka šis defekts var saglabāties aktīvs pat tad, kad pacienta stāvoklis šķietami ir stabils.
Iekaisīgā zarnu slimība (IBD), kas ietver Krona slimību un čūlaino kolītu, ir hroniska saslimšana, kas Austrālijā skar aptuveni 180 000 cilvēku. Slimībai raksturīga asiņošana, sāpes vēderā, caureja, nogurums un svara zudums, un tā mēdz mainīties starp remisijas periodiem un pēkšņiem, dažkārt smagiem paasinājumiem.
Šūnas, kas 'gatavas mirt'
Pētnieki noskaidroja, ka zarnu šūnas var palikt neaizsargātas pat tad, kad pacients jūtas labi un simptomu nav. Pētījuma līdzautors Dr. Andrē Samsons skaidroja, ka pacientu paraugos zarnu šūnas bija it kā "ieprogrammētas" iet bojā, un šī problēma saglabājās pat gandrīz bez simptomiem esošiem pacientiem.
Atklājums liek apšaubīt uzskatu, ka šūnu bojāeja IBD gadījumā ir tikai iekaisuma izraisīts postījums — tā vietā tā, iespējams, pati veicina slimības attīstību. Profesors Džeimss Mērfijs norādīja, ka šis "gruzdošais" defekts parādās jau agrīnās slimības stadijās, tostarp pacientiem ar vieglu IBD formu.
Pētījums balstīts uz cilvēku audiem
Pētnieki savākuši aptuveni 900 biopsijas no 80 cilvēkiem ar un bez IBD, no kurām laboratorijā izaudzēja organoīdus — no pacientu audiem iegūtus mini-audus izpētei. Pacientus novēroja vairāk nekā divus gadus, un tika konstatēts, ka spēcīgāki zarnu šūnu bojāejas signāli bija saistīti ar lielāku recidīva risku.
Pētījuma līdzautore Dr. Aiša Al-Ani uzsvēra, ka atklājums drīzumā nenovedīs pie jaunas diagnostikas metodes vai ārstēšanas, taču veido pamatu turpmākiem pētījumiem par precīzākiem prognozēšanas rīkiem un ārstēšanu, kas pielāgota katra pacienta slimības molekulārajām īpatnībām.
